Projects
Black Holes
Compass
Urban Poetry
Residencies
Exhibitions
VRD
Events
2016
2015
2014
2012-2013
2010-2011
2008-2009
2007
About
Totaldobže
Supporters
Newsletter
@Facebook
@Twitter
Networks
Contacts

Kamēr Totaldobže mākslas centrs
nebūs jaunās patstāvīgās telpās, tikmēr pasākumi tiks organizēti dažādās vietās Rīgā un ārpus tās robežām

While Totaldobze Art Centre has not got a new permanent venue, the events will be organised in different venues aroud Riga and outside



KOMPASS
5/12/2014
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs

RAKSTNIEKS TOMS KREICBERGS PAR TOPOŠO ROMĀNU “LOPU EKSPRESIS”

Tiešsaite uz audio ierakstuhttps://www.mixcloud.com/Totaldobze/

Toms Kreicbergs: Romāns “Lopu Ekspresis”, kas tiks izdots 2015. gadā, atšķirībā no iepriekšējiem darbiem nav fantastika, tas ir reālistisks romāns.
Mani fascinē tas, ka, uzaugot Latvijā, tu pats neapzinies, ka ir dažādi mīti, kuri, uzaugot latviešu ģimenē, kļūst par patiesību. Protams, mīti par krieviem un latviešiem. Man tas viss likās ļoti normāli.
Otrs elements bija, ka komunisms, protams, mums visiem ir sabojājis ģimenes, arī manā ģimenē tika izsūtīti cilvēki un nekad neatgriezās, nodarīts daudz pāri. Komunisms kļuvis par tādu milzīgu ļaunumu gan emocinālā, gan racionālā līmenī. Es domāju, ka savā ziņā man, manai paaudzei tas bija vēl ļaunāks nekā tiem, kuri dzīvoja tam cauri. Jo tie, kuri to piedzīvoja, bija to redzējuši daudz niansētāk, dažādas pelēkās zonas. Kamēr man tas bija pasakas līmenī. Es dzīvoju tajā sešus gadus, neko no tā neatceros, bet visi tie stāsti – komunisms ir slikts, kapitālisms ir labs un tas viss ir galīgi garām.
Kad es aizbraucu uz ASV, mani izrāva no tās vides un tu sāc skatīties uz tām lietām ne no pariezās, bet no citas perspektīvas. Tu sāc sekot tam, kas notiek pasaulē. Un ieraugi, ka praktiski visur ir šie etniskie konflikti. Es neesmu atradis nevienu šādu konfliktu, kur es varētu pateikt objektīvi, ka vieniem ir taisnība, bet otri ir sliktie. Bet emocionāli man no bērnības bija tā sajūta, ka mēs esam tie labie un krievi, labi jau cilvēki, bet – sliktie. Tomēr, kad tu esi no tā izgājis ārā un sāc skatīties, kas notiek citur, tad saproti, ka tā ir diezgan liela smadzeņu skalošana.
Es ļoti to gribēju kādreiz apskatīt romānā.

Es aizbraucu studēt fiziku (uz ASV). Īstenībā es aizbraucu studēt ekonomiku, bet, kad aizbraucu, tur bija skaists kodolreaktors, viņš spīdēja zils zem ūdens un es domāju – vajag pamācīties fiziku. Beigās arī vadīju kodolreaktoru un visu pārējo, lai pierādītu sev, ka es varu to darīt. Pirms ceturtā kursa es secināju, ka es vairāk laika pavadu, skatoties seriālus, nekā nodarbojoties ar fiziku. Secināju, ka tas laikam īsti nav priekš manis. Bet es biju aizņēmies 50 tūkstošus dolāru un man tos vajadzēja kaut kā atmaksāt. Izdomāju, ka vienīgais loģiskais, ko varētu darīt, es braukšu uz Volstrītu, kļūšu par baņķieri un kārtīgi nopelnīšu. Bet es tajā visā iegāju vēl universitātes laikā. Es nezinu, cik no jums ir dzirdējuši, kas ir Aina Renda, piemēram. Mežonīgā kapitālisma kulta veidotāja ASV, atstājusi ļoti lielu ietekmi uz ASV labējā spārna politiku. Viņai ir grāmata
The Virtue of Selfishness. Tev jābūt savtīgam, visu jāņem sev, kapitālisms ir morāli laba lieta, jo sociālismā viens uzvārās uz otra, sociālisms īstenībā ir ekspluatācija, nevis kapitālisms. Viss tieši otrādi. Ja Markss izveidoja komunismam bāzi, tad Renda izveidoja bāzi radikālam kapitālismam. Universitātes sākumā es ar to aizrāvos, visu to laiku es biju diezagn pārliecināts kapitālists, bet vairāk tas bija kā emocionāla reakcija uz bērnību, kas bija. Jo tad bija komunisms, kas bija ļauns un pilnībā nestrādā, tātad – kapitālisms.
Kad es nonācu Volstrītā un sāku strādāt investīciju bankās, saskāros ar to kā tas kapitālisms diegzan attīstītā veidā ikdienā strādā. Mani fascinēja tas, cik ļoti viņš ir sačakarēts. Un cik daudz tur ir paralēles ar to, kā komunisms bija sačakarēts. Lai gan procesi ir citādāki, psiholoģija bieži ir ļoti līdzīga. Tu esi viens cilvēks, viena maza daļa no kaut kāda sarežģīta organisma. Vienā gadījumā tā ir valsts, otrā – banka vai kapitālistiska sabiedrība. Un tu mēģini vienkārši dzīvot un dabūt sev labāku rezultātu. Ir tur kaut kāda morālās norādes no augšas, kā tam visam vajadzētu būt, bet būtībā kdienas cilvēks par to necepās – kā ir pareizi kapitālismā vai komunismā. Viņš paņem to sistēmu un strādā tālāk.
Lasot gan par fašismu, gan komunismu ir dzirdēts par ļaunuma banalitāti. Bija visi tie patiešām ļaunie cilvēki – Staļins, Hitlers..., kuri kontrolēja un izdomāja to visu. Bet bija tūkstošiem, miljoniem cilvēku, kuri gāja līdzi procesam – tā viss strādā, visi citi to dara, ir neērti pretoties, taisīt problēmas, protestēt. Ja jau visi citi tā dara, tad tas ir normāli. Komunismā tas, protams, bija traģiski, noziegumi pret cilvēci utt. Kapitālismā tas ir mazliet mazāk dramatiski, cilvēkus neslepkavo. Bet psiholoģiskie principi ir ļoti līdzīgi.
Volstrīta ir balstīta uz... tā ir sistēma, kurā praktiski visi zina, ka tas ko viņi dara nav īpaši vērtīgi, sabiedrībai nekādu lielo labumu nedod, bet visi tā dara un turpina darīt, lai labāk nopelnītu un ērtāk dzīvotu. Tur ir ļoti daudz momenti, kad... ļoti daudz cilvēki iet tajā sistēmā, viņiem sākumā ir pozitīva attieksme, viņi domā – es darīšu labas lietas, es te visu mainīšu. Soli pa solītim, es arī pats to piedzīvoju, aizvien vairāk ieiet iekšā tajā purvā. Ne jau uzreiz tev liek kaut ko tur baigi amorālu darīt, bet vienreiz kaut kas tāds bišķiņ apšaubāms, otreiz jau vairāk apšaubāms un tā pakāpeniski tevi ievelk tajā sistēmā līdz tu kļūsti par tās daļu. Tev uznāk depresijua, tu neredzi ceļu ārā, tu tuprini, lai dzīvotu. Tu apzinies, ka tas viss čakarē sabiedrību, bet tāpat turpini darīt.
Man tās paralēles likās interesantas, ka es varēju pretreakcijā pret komunismu kļūt par tādu mežonīgu kapitālistu. Es aizbraucu uz šo pasauli ar to lielo pārliecību un redzēju ļoti daudz līdzīgas lietas cilvēku psiholoģijas līmenī. Tas man radīja šo pretestību.
Kad es veidoju romānu “Lopu ekspresis”, es gribēju daudzus no šiem jautājumiem apskatīt. Tas nav autobiogrāfisks, bet ļoti saistīts ar to, ko es redzēju, piedzīvoju. Galvenais varonis – pus latvietis, pus krievs. No jauktas ģimenes Latvijā, kurš aizbrauc uz ASV un nonāk Volstrītā. Viņš ir komiksu māklsinieks, kurš zīmē komiksus par savas vecmāmiņas izsūtījumu Sibīrijā, kas ir otrs paralēlais stāsts, kas iet cauri grāmatai. Man doma ienāca prātā, lasot Oskaru Vaildu. Tādā veidā var ļoti daudz lietas forši apskatīt - paralēli stāstot šodienas un vēsturiskos stāstus.
Tā tas darbs izveidojās, man bija iespēja runāt par visām sociālajām lietām latviešiem un krieviem iezgan tieša veidā, parādās arī kāda kubiete kā darba varone, es varu apskatīt Kubas komunismu, Latvijas komunismu, ASV kapitālismu. Un paskatīties uz šodienu – Volstrītu un Sibīriju. Ne tāpēc, lai šos ļaunumus padarītu par ekvivalentiem, jo tie, protams, tādi nav. Bet lai paskatītos uz to kā līdzīgi psiholoģiskie principi čakarē gan vienu, gan otru. Dažreiz mēs lecam no vienas galējības otrā, nenonākot daudz labākā vietā.
Tas ir viss, ko es teikšu šodien. Man nav darbu pie sienas uz ko norādīt, tāpēc tas viss ir gana abstrakti, būs jāpagaida, kamēr grāmata iznāks un varēs izlasīt. Bet tās bija domas, kas motivēja manu procesu.

Jautājums no zāles: Par cik lielu romānu ir runa?

Toms Kreicbergs: 300 – 400 lappuses tādā vidējā, ne pārāk lielā drukā.

Jautājums no zāles: Un cik ilgā laikā tas top?

Toms Kreicbergs: Parasti romānam paiet gads. Pirmajā melnrakstā 3 – 5 mēneši un tad pārējais laiks, lai to apstrādātu.

Jautājums no zāles: Tad Tu esi no Volstrītas projām un esi grāmatā?

Toms Kreicbergs: Es rakstu, bet es arī mācu biznesa kursus un esmu saistīts ar biznesa pasauli. Īstenībā Latvijā, godīgi sakot, man ir samērā pozitīvs iespaids par biznesa pasauli Latvijā. Protams, ir daudz kas netīrs un ja lasa delfus, tad iespaids uzreiz ir sačakarēts, bet, ikdienā strādājot, situācija ir patīkamāka nekā Volstrītā.

Jautājums no zāles: Bet Tu esi atgriezies Latvijā?

Toms Kreicbergs: Jā, jau trīs gadus.

Jautājums no zāles: Romāns būs angļu valodā?

Toms Kreicbergs: Viņš būs šeit latviski izdots, bet es viņu rakstīju angliski.

Jautājums no zāles: Tu domā angliski vai latviski?

Toms Kreicbergs: Es vienas dienas laikā bieži domāju angliski, latviski un spāniski, atšķirībā no situācijas.

Jautājums no zāles: Bet kad tu raksti?

Toms Kreicbergs: Kad rakstu, tad es domāju angliski. Kad runāju ar ģimeni, es domāju latviski. Ar draugiem – spāniski. Kā kurā brīdī.
Jautājums no zāles: Un skaiti naudu?

Toms Kreicbergs: Tas ir interesants jautājums. Skaitļi bija viens no pēdējiem, ko es nomainīju. Kad es aizbraucu uz ASV, mācījos fiziku, es visu laiku domāju angliski, bet tikko jārēķina, es sāku domāt latviski. Par valdoas jautājumu, es īstenībā domāju arī par šo romānu, vispār man angļu valoda ir daudz labāka nekā latviešu. Literārā ziņā man daudz vieglāk izteikties. Bet par šo romānu, domājot tieši par šo latvieši krievu jautājumu, es gribēju viņu bišķi atstarpinātas perspektīvas uzrakstīt. Lai cilvēkiem, kas lasa arī Latvijā, ir izsisti no tās perspektīvas, ka latvietis raksta par Latviju. Lai ir tā neērtības sajūta, kas spiež paiet ārā no tā ikdienišķā skatījuma un ielīst citā.
Paldies!

Beigas.

Tiešsaite uz Toma Kreicberga mājas lapu – http://www.tomcrosshill.com/

Tiešsaite uz audio ierakstuhttps://www.mixcloud.com/Totaldobze/

Atpakaļ uz KOMPASA lapu

 

VISAS PĀRRAKSTĪTĀS UN IERAKSTĪTĀS KOMPASA SARUNAS / Transcribed and recorded talks (in latvian)

Miķelis Fišers (gleznotājs) par izstādi “Netaisnība” lasīt klausīties

JAUNUMS! Jānis Petraškevičs (komponists) par skaņdarbu DARKROOM lasīt DARKROOM

Andris Indāns (skaņu mākslinieks) par savas radošās darbības pēdējā laika atziņām lasīt klausīties

Toms Kreicbergs (rakstnieks) par romānu “Lopu ekspresis” lasīt klausīties

Anna Ķirse (komponiste) par savu radošo darbību lasīt