Projects
Black Holes
Compass
Urban Poetry
Residencies
Exhibitions
VRD
Events
2016
2015
2014
2012-2013
2010-2011
2008-2009
2007
About
Totaldobže
Supporters
Newsletter
@Facebook
@Twitter
Networks
Contacts

Kamēr Totaldobže mākslas centrs
nebūs jaunās patstāvīgās telpās, tikmēr pasākumi tiks organizēti dažādās vietās Rīgā un ārpus tās robežām

While Totaldobze Art Centre has not got a new permanent venue, the events will be organised in different venues aroud Riga and outside



KOMPASS
21/01/2015
Kaņepes Kultūras centrs

SKAŅU MĀKSLINIEKS ANDRIS INDĀNS / GAS OF LATVIA

Tiešsaite uz audio ierakstuhttps://www.mixcloud.com/Totaldobze/

Andris Indāns: Labvakar.
Es vairāk pastāsītšu par savu eksperimentālas mūzikas šķautni. Varētu teikt, ka es darbojos vairākos virzienos, arī deju mūzikā, visu ko esmu pamēģinājis. Vairāk pastāsīšu to, ko esmu varbūt tikai kādiem domu biedriem un draugiem stāstījis, par veidiem un metodēm, ar kādiem es strādāju un vēlāk arī atskaņošu kaut ko no pēdējiem, jaunākajiem ierakstiem.

Tad, kad es sajutu tādu kā aicinājumu izteikties mūzikā,13, 14 gadi man bija – 80'o beigas, es atdūros pret to, ka man nav ne instrumentu, ne aparatūras, ne naudas un izglītības – vispār nekā nav, tikai vēlme kaut ko darīt. Nācās izdomāt visādus veidus, kā iegūt skaņas un kā ar vņām darboties. Izmantoju visu, kas ir mājā, kas skan – priekšmetus, bērnu instrumentus. Kādā brīdī ienāca prātā paņemt arī portatīvo kasešnieku, baterijas ielikt un iet laukā vilcienus rakstīt, sienāžus utt., izdomāt veidus kā es varu iegūt materiālu. Laika gaitā es secināju, ka tādā veidā rastam skaņu materiālam – eskperimentālā veidā, ir kolorīts, ir raksturs un tas nav nebūt sliktāks vai neinteresantāks materiāls par īstajiem instrumentiem, kurus spēlē izglītoti mūziķi.

Šobrīd būtībā es varu secināt, ka es joprojām darbojos ar tiem veidiem, ko es kādreiz šajos skaņu meklējumos, atklāju priekš sevis. Gadus desmit vēlāk, kad manā dzīvē parādījās internets, es secināju, ka visi tie atklājumi ļoti veiksmīgi arī visur citur pasaulē ir atklāti un varēju jau tā padziļinātāk izprast to, ko esmu darījis.

Iesākumā varbūt par lauka ierakstiem (field recordings).

Parādījās mini diski, tāds formāts, kas bija praktiski vienīgais tāds ērtākais, pieejamais formāts kā kaut ko ārpus studijas ierakstīt, tad es vienu periodu diezgan lielā apmātībā biju nonācis, rakstīju visu, kas skan, kas man ir rinķī. Man visu laiku bija līdzi rakstītājs, es rakstīju skaņas ar domu, ka gan jau kaut kur noderēs. Ar laiku es sapratu, ka tas ir ļoti labs veids kā iemācīties klausīties, kā sadzirdēt mūziku, apkārtējā troksnī to izlobīt un kā var pārņemt šos mūzikas principus jau sevis radītajā mūzikā, jo apbrīnojami organiski un ar jaukām sinhronitātēm nereti dabā, sadzīvē tās skaņas ir riņķī mums.

Pēdējā laikā es mazāk staigāju rinķī un kaut ko rakstu, bet šad tad nodarbojos ar to, ko es dēvēju par inscinētajiem lauka ierakstiem.

Jaunākais, spilgtākais piemērs ir, kad es... to no sākuma bija doma filmēt un iegūt vizuālo materiālu... tādas platas, veco laiku datoru lentes pāris spoles biju dabūjis un es viņas satinu mežiņā starp diviem bērziem, notinu platu joslu un filmēju, kā viņas vējā virpuļo un kā visādas gaismas spēles un tā un es atklāju, ka diezgan interesanta skaņa ir viņām, vējā vibrējot. Rakstīju to skaņu un tā man ļoti, ļoti ieptīkās. Ar kādu modulāro sintezatoru man tur būtu jāņemās diezgan ilgi, lai kaut ko tādu uzpačotu, bet tur gatavs un perfektā izpildījumā, vienīgi vējš mikrofonā trāpīja. Tos ierakstus daļēji arī izmantoju pēdējā “Skaņu Meža” koncertā rudenī.

Jautājums no zāles: Cik skaļai jābūt mūzikai?

Andris Indāns: Pēc sajūtas. Man pašam dzīves laikā šī sajūta ir variējusi. Es esmu arī nepiedodami skaļi spēlējis koncertus, kā man šobrīd liekās, tad tā nelikās.

Skan iepriekš pieminētais ieraksts.

Andris Indāns: Īsumā, tā mana visbiežāk pielietotā metode ir tāda, ka es rakstu šīs skaņas un pēc tam izvelku veiksmīgākos vai interesantākos fragmentus, kurus cilpoju, slāņoju, agrāk vairāk apstrādāju, tagad mazāk. Viņus slāņojot un miksējot, rodās tas, ko varētu nosacīti dēvēt par mūziku. Koncertos es nereti izmantoju šādu samplu, kurš ir kā pavediens jeb taciņa, kurai es jau spēlēju klāt sintezatorus, uz kuras pamata es improvizēju.
Improvizācijai nav nekāda sakara ar domāšanu, man improvizācija ir tad, kad es beidzu domāt.

Ļoti fascinē tie ritmi, kas ir saklausāmi dabā. Tā ir ritmu organika, kuru ar mašīnām un cilvēkiem panākt ir ļoti grūti, nav iespējams. Tas paterns, kurš nekad neapstājas, nebeidzas. Ugunskurs, lietus utt. Es mēģinu to ritmu organiku ielikt savā mūzikā caur šiem laukuma, atmosfēras ierakstiem un to demonstrēs viens sampls. Man bija veca vanna pie šķūnīša un es uzliku uz šķūnīša jumta lupatu un ierakstīju kā pil piles vannā. Diezgan vienkārši. Ierakstīju kā viņas sākumā ātri un pēc tam nemanāmi tas temps samazinās. Paklausamies

Skan ieraksts.

Andris Indāns: Šajā gadījumā Future sound of Rubeņi... ,manuprāt, te ir dzirdams, tajā lupatas pilēšanā, tas, ko mēdz komponsti saukt par labu laika izjūtu. Kā kompozīcija no kaut kā ļoti strauja palēninās. Perfekti vienkārši! Perfekti nopil, perfekta ritma izjūta.
Vēl mani vienmēr ir interesējušas visādas nejaušības. Es esmu atvērts, es meklēju tās kā tādas atslēdziņas uz kaut kādām jaunām iespējām un interesantiem risinājumiem. Piemēram, bija tāds gadījums, vienā istabā laukos bija iespietojušas bites. Iedomājieties mazu istabiņu, kādi seši, spetiņi kvadrātmetri, kurā lidinās tūkstošiem bites, logs ir noklāts melns ar viņām un tā es ierakstīju savu ideālo bišu samplu.

Skan ieraksts.

Andris Indāns: Kaut kad salīdzinoši nesen izdomāju paspēlēties ar mazo Casio un paeksperimentēju ar dažāda vecuma baterijām un ieguvu diezgan interesantas skaņas, kā sintezaotriņš skanēja ar vecām baterijām.

Skan ieraksts.

Andris Indāns: Es rakstu ne tikai dabas skaņas, līdzīgi pieeju arī mūzikas instrumentiem.

Jautājums no zāles: Cik laika jāstāv blakus bitēm, ierakstot?

Andris Indāns: Jā, es nebiju tik naivs, lai pie viņām stāvētu, es pavēru durvis, iestūmu mikrofou istabā un pats ar austiņām klausījos no otras istabas.

Jautājums no zāles: Cik daudz Tu pats iejaucies ierakstos, kad viņus apstrādā?

Andris Indāns: Pēdējā laikā es vispār mēģinu neiejaukties, vienkārši izvelku labskanīgākos fragmnetus. Cita lieta, ka es viņus slāņoju ar citām skaņām un miksā mēģinu tembrāli atrast vietu kā labak skanēs konkrētā skaņa attiecībā pret citu skaņu. Līdzīgi kā vārīt zupu, paskatamies, cik daudz burkānus, cik sīpolus.
Es mīlu arī instrumentus. Improvizēju, mēģinot nonākt tajā, ko mēdz saukt par radošo plūsmu un pēc tam jau veidoju no tā mūziku, līdzīgi kā filmu montēt.

Jautājums no zāles: Tu stāstīji, ka sākumā pats atklāji skaņas, bet vēlāk secināji, ka diezgan daudz tas ir jau izmantots. Vai ir bijuši kādi atradumi, kas ir ja ne pārdefinējuši, tad ļoti ietekmējuši Tavu radošās darbības virzienu?

Andris Indāns: Lielākā skola man ir Lediņš un NSRD, tas mani pamudināja pašam kaut ko darīt. Albums Medicīna un Māksla - tas bija baigais belziens. Uz Lediņa viļņa es laiku pa laikam atgriežos. Tad vēl Einstürzende Neubauten man bija pirmais atklājums par industriālo mūziku. Viņi pārsvarā uz kaut kādiem atrastiem priekšmetiem klapējaatsperēm un tamlīdzīgi. Pēc tam es painteresējos jau tālāk par citiem industriāļiem. Tad bija ārkārtīgi spēcīgs grūdiens Pan Sonic koncerts divtūkstošo sākumā, kādā šautuvē Pārdaugavā, kurš aizsvieda mani tādā Noise periodā uz vairākiem gadiem.

Es barojos no interesantas mūzikas, ko dzirdu, un tas, kas mani aizrauj, parādās arī manā skaņā.

Jautājums no zāles: Vai, veicot lauka ierakstus, Tu paļaujies uz to, kāda tā skaņa ir vai to meklē apzināti – kaut kādu tonālu vai patonālu informāciju?

Andris Indāns: Nē, es neeju ar tādu mērķi tonāli vai.. skaidrs, ka es esmu ielāgojis vai nejauši pamanījis, ka kaut kas interesanti skan vai arī es kaut ko atceros un tad es mēģiu to īstenot jau ierakstā, bet principā vairāk ar paļāvību.
Kad ir radošā plūsma, viss notiek vislabākajā veidā, atskan viss, kas forši skan. Ja ir šādi ideālie apstākļi, tad pieliec to klāt kādam līdzīgā veidā tapušam video un viss sinhroni darbojās, kaut arī tapuši atšķirīgos laikos.

Jautājums no zāles: Vai gadās, ka skaņa, ko esat kaut kur dabā sadzirdējis un dodaties ierakstīt, skan slikti ierakstā? Un otrs jautājums, vai skaņa, kas skan dabā, skan citādāk ierakstā, vai ierakstot ir jāprognozē tā ieraksta dimensija?

Andris Indāns: Tad, kad es iegūstu materiālu, es nedomāju par to, kas būs beigās. Tas ir laboratorijas jeb eksperimentālais posms un pēc tam jau ar citu attieksmi es veidoju to kompozīciju, atlasu skaņas, slāņoju tās. Tas jau ir pavisam citādāks process. Es kādreiz iztēlojos galvā skaņas kā es tās gribētu salikt, es varēju iztēloties mūziku un tad kaut ko līdzīgu materializēt jau ar instrumentiem un skaņām. Tagad es vairāk nodarbojoties iegūstu, citreiz pārsteidzu sevi, citreiz ne, kā kuru reizi veicās.

Jautājums no zāles: Cik daudz jūs pārsteidzat sevi pozitīvi un cik paliek neizmantots?

Andris Indāns: Man ir ārkātīgi liels arhīvs, tā ka es nevaru vairs atrast to, ko vēlos. Tas, ko es izmantoju, ir salīdzinoši maz.
Vakardien pasēdēju, šo to atradu, ko tagad jums uzlikt, bet es nezinu, vai tas ir labākais, vai sliktākais, to vairs grūti izvērtēt, jo nav kas sēž un klausās, un salīdzina visus tos gigabaitus un stundas.

Jautājums no zāles: Kā ir evolucionējušas Tavas skaņas iegūšanas metodes?

Andris Indāns: Tīri tehniski – ar nedaudz labākiem mikrofoniem un rakstītājiem. Esmu atradis arī labākus veidus, kā mirkrofonu turēt attiecībā pret skaņas avotu. Arī attieksme ir evolucionējusi – man jau ir pieredze kā viņas var izmantot un kas, kādos apstākļos varētu ierakstīties labi, kādos ne visai.
Bija jautājums, kas notiek, ja slikti ierakstās. Nav labi vai slikti. Mani vairāk interesē raksturs. Mēdzu izmantot arī sliktas kvalitātes ierakstus kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus.
Paklausamies manu klaviermūziku.

Skan ieraksts.

Andris Indāns: Šis ieraksts ir tāds, kāds viņš ir veikts – nemontēts. Kopš man iepatikās tas, ko dēvē par granulāro sintēzi..

Jautājums no zāles: Kas ir granulārā sintēze?

Andris Indāns: Vienkārši ilustrēt to varētu ar skaņu plašu atskaņotāju pa kuru lielākā vai mazākā ātrumā lēkā adatiņa, nolasot īsākus vai garākus fragmentus, tādā veidā veidojot jaunu mūziku. Es to daru Reaktorā, Native instruments sofware, kas ir modulārais software.

Jautājums no zāles: Cik ļoti tas atšķiras no parastajām klavierēm?

Andris Indāns: Viņš var stipri vien atšķirties, bet tajā pašā laikā kaut kas saglabājās no faktūras, piemēram, es vienreiz spēlējos ar stabulīti un pēc tam padarbināju tādā veidā kā tikko stāstīju. Pāris reizes iepūtu stabulē.

Skan ieraksts.

Andris Indāns: Īpaši tuvs instruments un skaņas avots man ir viens vecs radio aparāts – VEF 206, 80'o vai 70'o gadu, mūsu pašu ražojums, ko es atradu vienā Ģertrūdes dzīvoklī, ievācoties dzīvot. Es uzreiz ar viņu ierakstīju albumu, kas saucās We are the chempions, 2004. gadā.

Jautājums no zāles: Viņš bija uz vāka?

Andris Indāns: Jā, jā, gan noformējumā, gan klipu uztaisīju ar to Vefiņu. Un es joprojām ar viņu rakstu, īpaši interesants man ir tas, kas notiek starp stacijām.

Paklausamies kaut ko no Vefiņa. Tie ir pagājušā gada ieraksti.

Skan ieraksts.

Andris Indāns: Tas, ko līdz šim esmu jums licis ir tādi kā jēlmateriāli. Sastāvdaļas no kurām es taisu gatavos eksperimentālās mūzikas gabalus.

Gribēju vairāk pastāstīt par vienu Katrīnas Neiburgas dokumentālo filmu jeb instalāciju uz trim ekrāniem par Preses Namu.
Tas ir stāsts par Preses Namu un, domājot par to, kā viņā ieskaņot muzikālo pavadījumu, es nolēmu, lai ir iespējami daudz skaņas, kas ir saistītas ar šo vietu un no šīs vietas. Pirmo es ierakstīju akustisko elektrības rezonēšanu dažādās vietās un šis izveidojās no vairākiem šādiem skaņdarbiem – slāņojot.

Skan ieraksts.

Andris Indāns: Pēc tam es ierakstīju pie transformatora pults metāla durvis, kurām bija tādas kā plāksnītas, kuras paraustot, nejauši secināju, ka kaut kas līdzīgs kalimbai – industriāls skanējums. Viņas variēja divu toņu robežās. Un no tām es izvedoju tādu skaņdarbu, arī tai pašai filmai.

Skan ieraksts.

Andris Indāns: Viss beidzās, vairāk nekas interesanti neskanēja un es pieķēros Kino žurnālam, kurš man jau bija senāk, jo es no tā griezu ārā skaņdarbu – Preses Nama ievadtekstu. Un žurnālā pa starpām bija kaut kāda Kino žurnāla mūzika, veco laiku orķestrītis. Varētu teikt, ka es remiksēju Kino žurnālu.

Skan ieraksts.
Andris Indāns ieraksta fonā: Tur tādi īsi fragmentiņi skanēja starp runāšanām.

Andris Indāns: Bet es neņemos tikai ar lauka ierakstiem. Paralēli dikti aizrauj arī sintezatoru pasaule un visādas mašīnas un aparāti.
Bet paralēli arī visai tai sekvencēšanai uz aparātiem un diezgan sarežģītai elektronikas instrumentu pasaulei, mani joprojām interesē diezgan primitīvi veidi kā iegūt skaņu.
Pagājušajā vasarā es inmprovizēju ar f
eedbackā saslēgtu vecu pulti, tas ir tad, kad izeja ir iesprausta ieejā caur ģitāras pedāļiem un ierakstīju to Tascam Postastudio kašeniekā, viņam labāka skaņa.
Paklausamies.

Skan ieraksts.

Andris Indāns: Tāds fragments no dzīvā ieraksta. Varbūt kādi jautājumi?

Jautājums no zāles: Vai visa jūsu mūzika ir eksperimentāla vai ir arī kaut kas mērķtiecīgi radīts?

Andris Indāns: Es rakstu arī kompozīcijas ar formu...

Jautājums no zāles: Kas ir iepriekš izdomātas?

Andris Indāns: Jā, es gan vņas procesā izdomāju. Kuras nevarētu par improvizācijām it ne maz saukt, jo viņas ir ar struktūru un formu, mērķtiecīgi virzītas. Es rakstu arī kino mūziku.

Jautājums no zāles: Procentuāli, cik ir eksperimentāla?

Andris Indāns: Neesmu skaitījis. Ir tā, kādu laiciņu paspēlēju deju mūziku un tad sagribās kaut ko pavisam brīvas formas. Pamīšus. Arī koncertos es skatos pēc vietas un atmosfēras, kas labāk iederētos.
Es varu uzlikt uz noslēguma pusi, kaut ko, ko pēdējā laikā studijā pa ziemu....tādu īpatnēju, vieglu, viegli skanošu deju mūziku esmu pasācis uz sintezatoriņiem spēlēt. Būsiet pirmie, kas varēs ievērtēt.

Jautājums no zāles: Vai deju mūzikā arī ir no lauka ierakstiem kādi momenti?

Andris Indāns: Pa retam izmantoju. Tas nav lauka ieraksts, bet Vefiņa radio ieraksts, man patīk tās arābu balsis kaut kur starp stacijām dzied un tas pārmodulējās. No pēdējiem albumiem Compressor man ir kompozīcija Centrafūga, kurā solo dziedājums ir no šī Vefiņa ieraksta un apakšā iet tehno.

Labi, paklausamies to jauno, es to saucau par Džemi ar mašīnām.

Skan skaņdarbs.

Andris Indāns: Skaidrs, lai to sauktu par pabeigtu mūziku viņa ir jāpaaranžē un... tas tāds vienkārši fragments no ieraksta. Parasti no kāda padsmit minūšu ieraksta rodās kāda tēmiņa, paterns.

Jautājums no zāles: Kā Tu nonāci līdz nosaukumam Latvijas Gāze.

Andris Indāns: Kad es domāju grupas nosaukumu un atnāca Latvijas Gāze, tajā laikā es interesējos par industriālo mūziku. Industriālajā mūzika nereti mēdz būt lielveikalu vārdi un tā....
Man arī bišķiņ patīk kultūrkontekstos un vispār kontekstos
pahuligāniskoties un tā.

Beigas

Tiešsaite uz audio ierakstuhttps://www.mixcloud.com/Totaldobze/

Vairāk par Andri Indānu – https://www.facebook.com/gasoflatvia?_rdr

Atpakaļ uz KOMPASA lapu

 

VISAS PĀRRAKSTĪTĀS UN IERAKSTĪTĀS KOMPASA SARUNAS / Transcribed and recorded talks (in latvian)

Miķelis Fišers (gleznotājs) par izstādi “Netaisnība” lasīt klausīties

JAUNUMS! Jānis Petraškevičs (komponists) par skaņdarbu DARKROOM lasīt DARKROOM

Andris Indāns (skaņu mākslinieks) par savas radošās darbības pēdējā laika atziņām lasīt klausīties

Toms Kreicbergs (rakstnieks) par romānu “Lopu ekspresis” lasīt klausīties

Anna Ķirse (komponiste) par savu radošo darbību lasīt